Vīns ir izgatavots no fermentētām vīnogām. Katram ir sava iecienītākā garša alkoholisku un bezalkoholisku dzērienu vidū. Citi sevi dēvē par sulu ekspertiem, citi par kokteiļu un citu par vīnu ekspertiem. Labi, ka mums ir dodas iespējas izvēlēties.
Kam Tu dod priekšroku? Kāds ir tavs iecienītākais vīns – sarkanvīns, baltvīns, rozā vīns utt.?
Šajā rakstā apskatīsim vīna vēsturi, kā to ražo un kādas vīna darītavas ir Latvijā.
Pieņemiet to, ko dzīve jums piedāvā, un mēģiniet dzert no katras tases. Visi vīni ir jānogaršo; dažus vajadzētu tikai malkot, bet kopā ar citiem izdzert visu pudeli.
P. Coelho
Vīns ir izgatavots no fermentētām vīnogām, kas tas ir?
Vīns ir alkoholisks dzēriens, kas izgatavots no fermentētām vīnogām. Ir arī augļu vīni vai lauku vīni, kas tiek gatavoti no fermentētiem augļiem. Tomēr īstais un tradicionālais vīns tiek gatavots no vīna vīnogām.
Kādas ir atšķirības starp vīnogām, kuras mēs ēdam, un vīna vīnogām?
Vīnogas, kuras ēdam, atšķirās ar šķirnēm no vīna vīnogām. Lielākā daļa vīna vīnogas ir no Vitis Vinifera sugas, savukārt ēdamās vīnogas ir izgatavotas no Vitis Lambrusca vai citām sugām.
Ēdamām jeb galda vīnogām ir augsta ražība, tās ir lielas, plānas mizas, maz cukura un skābuma līmenis, kā arī kopumā mazāk garšas.
Vīna vīnogas dod mazāk vīnogulājus. Tās ir mazākas nekā galda vīnogas, biezāka miza, vairāk cukura un skābuma, kā arī kopumā vairāk garšas. Tās piešķir vīnam struktūru un garšu.
Ir tūkstošiem attīstīto vīnogu šķirņu. Viena no otras atšķiras ar tādām īpašībām kā ogu krāsa, izmērs un forma; sulas sastāvs (ieskaitot garšu); nogatavošanās laiks; un izturība pret slimībām. Tās audzē ļoti dažādos klimatiskajos apstākļos, un vīnu ražošanā tiek izmantoti dažādi procesi. Visas šīs iespējamās variācijas veicina plašo pieejamo vīnu daudzveidību.
Vīns ir izgatavots no fermentētām vīnogām vēsture
2500. gadu pirms mūsu ēras ir datēti ēģiptiešu ieraksti, kas attiecas uz vīnogu izmantošanu vīna ražošanā, un daudzas Bībeles atsauces norāda uz vīnu, nozares agrīnu izcelsmi un nozīmi Tuvajos Austrumos.
Grieķi aktīvi veica vīnu tirdzniecību un savās kolonijās stādīja vīnogas no Melnās jūras līdz Spānijai. Romieši vīnogas audzēja Reinas un Mozeles ielejās (kas kļuva par Vācijas un Elzasas lielajiem vīna reģioniem), Donavā (Rumānijā, Serbijā, Horvātijā, Ungārijā un Austrijā) un Ronā, Zonā, Garonnā, Luāra un Marna (kas nosaka lielos Francijas reģionus attiecīgi Ronu, Burgundiju, Bordo, Luāru un Šampanieti). Vīna loma kristīgajā masā palīdzēja saglabāt nozari pēc Romas impērijas krišanas, un klosteru ordeņi saglabāja un attīstīja daudzus augsti novērtētos vīna ražošanas apgabalus Eiropā.
Līdz ar Eiropas imigrācijas plūdiem 19. un 20. gadsimta sākumā tika attīstītas modernas rūpniecības nozares, kuru pamatā bija importētās V. vinifera vīnogas. Galvenie Dienvidamerikas vīnkopības reģioni tika izveidoti Andu kalnu pakājē. Kalifornijā vīnkopības centrs no dienvidu misijām pārcēlās uz Centrālo ieleju un ziemeļu apgabaliem Sonomu, Napu un Mendocino.
Britu kolonisti 19. gadsimta sākumā Austrālijā un Jaunzēlandē iestādīja Eiropas vīnogulājus, un holandiešu kolonisti vīnogas no Reinas reģiona uz Dienvidāfriku aizveda jau 1654. gadā.
Laika posmā no 1870. līdz 1900. gadam, vīnogām bija utu un filokseru uzbrukumi, vairākos reģionos kā Amerikā, Eiropā, kā arī Austrālijas un Kalifornijas daļās, kas iznīcināja lielāko daļu vīnogu dārzu audzētavas. Pēc vīna dārzu atkopšanās Eiropas valdības aizsargāja lielo reģionu reputāciju, pieņemot likumus, kas reģionālos nosaukumus un kvalitātes klasifikāciju piešķīra tikai tiem vīniem, kas ražoti konkrētos reģionos saskaņā ar stingri reglamentētām procedūrām. Mūsdienās jaunākas vīna ražotājvalstis ir pieņēmušas līdzīgus noteikumus.
Vīna sugas un šķirnes
Vitis Vinifera, kura izcelsme, iespējams, ir Kaukāza kalnos, ir galvenā vīna ražošanas šķirne un lielākā daļa pasaules vīna joprojām tiek ražota no šīs sugas šķirnēm. To dabiskais cukura saturs, kas nodrošina fermentācijai nepieciešamo materiālu, ir pietiekams, lai ražotu vīnu ar spirta saturu 10% vai vairāk; vīni, kas satur mazāk alkohola, ir nestabili, jo ir jutīgi pret baktēriju bojāšanos. V. Vinifera šķirņu nogatavojušos vīnogu mērens skābums ir labvēlīgs arī vīna ražošanai; augļu skābums ir mazāks par 1 % un pH no 3,1 līdz 3,7 (viegli skāba).
Vēl viens faktors, kas vīndarus piesaista šai šķirnei Vitis Vinifera, ir tās sastāvs. Ogu pigmenta raksts svārstās no gaiši zaļgani dzeltenas līdz sarkanai, rozā, sarkanai, sarkanīgi violetai vai zili melnai; sula parasti ir bezkrāsaina, lai gan dažām šķirnēm ir no rozā līdz sarkanai krāsai, un garša svārstās no diezgan neitrālas līdz stipri aromātiskai.
V. Labrusca un V. Rotundifolia sugas reti satur pietiekami daudz dabīgā cukura, lai ražotu vīnu ar spirta saturu 10 % vai vairāk, un parasti ir nepieciešams papildu cukurs. To skābums brieduma laikā bieži ir pārmērīgs, ar zemu pH līmeni. Šo sugu šķirnēm parasti ir raksturīgas garšas. Daži patērētāji uzskata, ka V. Labrusca garšas metilantranilāta un citu savienojumu dēļ ir pārāk izteiktas.
Vīna audzēšana
Vīnogas, kaut arī dažādas mērenās zonas, var audzēt semitropiskos apstākļos. Tās nav pielāgoti mērenās zonas vēsākajām zonām, kur augšanas laiks var būt par īsu, lai augļi varētu sasniegt briedumu, vai kur ziemas temperatūrā ir zemāka par –7°C, var nogalināt vīnogulāju vai tās auglīgos pumpuri. V. Vinifera ir vairāk pakļauta ziemas apstākļu bojājumiem nekā V. Labrusca.
Klimats spēcīgi ietekmē nobriedušu vīnogu sastāvu. Galvenais dažādu apgabalu vīnogu atšķirību cēlonis ir siltums, ko augšanas laikā saņem vīnogulāji. Citi svarīgi faktori: nakts un dienas temperatūra, saules stundas un augsnes temperatūras atšķirības.
Vīnogas augšanas sākums ir pavasarī, kad vidējā dienas temperatūra ir aptuveni 10°C. Lai sasniegtu briedumu, augšanas sezonā tiem nepieciešams noteikt siltuma daudzumu virs 10°C. Šo siltuma veidu sauc par siltuma summēšanu, to aprēķina, summējot vidējās dienas temperatūras grādus virs 10°C katrai augšanas sezonas dienai. Veiksmīgai izaugsmei nepieciešama aptuveni 1800°C siltuma summēšana. Ja siltuma summēšana ir mazāka, vīnogas nenogatavosies. Šis bieži notiek ASV austrumos, Šveicē un citos vēsos reģionos, to var mainītt, sasmalcinātām vīnogām pievienojot cukuru. Ja siltuma summēšana ir daudz lielāka nekā nepieciešama, piemēram, Alžīrijā un Kalifornijas daļā, vīnogas nobriest iepriekš un ar mazāku skābumu un krāsu nekā tās, kas ražotas vēsākos apstākļos.
Sezonas apstākļi arī var būt kritiski, it īpaši reģionos ar zemu karstuma summēšanu, kā tas Francijas un Vācijas daļās. Kad augšanas sezona šādos apgabalos ir siltāka nekā parasti, saražotie augļi ir nogatavojušies un labāk sabalansēti nekā parasti vēsos gadalaikos. Siltos reģionos saldākiem deserta vīniem var noderēt nedaudz zems karstuma daudzums, kas nozīmē, ka zaudē mitrumu un piešķir labāku krāsu un skābumu nekā tad, ja augšanas sezona ir pārmērīgi silta.
Tas nozīmē, lai būtu ideālās vīnogas, ir nepieciešama ideālā temperatūra, tāpēc citi vīni ir ļoti un ilgi loloti.
Vīna reģioni un šķirnes
Gandrīz visus vīnus marķē pēc ražošanas reģiona, augļu gatavības, vīnogu šķirnes vai vīna veida un ražošanas gada, un tos var vēl atšķirt pēc krāsas, salduma un šķirnes aromāta. Īpašas īpašības tradicionāli ir saistītas ar noteiktiem vīniem, un daudzos gadījumos šīs tradīcijas garantē likums.
Noteikti visiem ir zināms, kāds no šo valstu vai reģionu vīniem, kas ražo vīnus, un noteikti arī ir malkots – Francijas, Itālijas, Vācijas, Amerikas Savienoto Valstu, Austrālijas un Dienvidāfrikas vīni un vīnkopības likumi. Daudzas citas valstis ražo milzīgu daudzumu galda vīnu. Eiropā ir, piemēram, Spānija, Portugāle, Šveice, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Grieķija un Gruzija. Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir Alžīrija, Tunisija un Izraēla. Dienvidamerikā ir Brazīlija, Peru, Čīle un Argentīna. Āzijā lielākais ražotājs ir Japāna.
Interesanti fakti par vīnu
- Sarkanie vīni ir labi attiecināmi uz pozitīviem ieguvumiem veselībai. Tas samazina insulta iespējamību.
- Vīriešiem un sievietēm, kas lieto mēreni alkoholiskos dzērienus, tas samazina par 30% iespēju saslimt ar 2. tipa cukura diabētu.
- Ticiet vai nē, bet ir daži cilvēki, kuriem ir bailes no vīna. To sauc par “oenofobiju”.
- Vīna glāzes jāuztur pie kāta, lai roka nepaaugstinātu vīna temperatūru.
- Vīna degustācijās,iedzer malku vīna un turi to mutē pāris sekundes, pēc tam vai nu norijiet, vai izspļaujiet. Tas ir pieņemams veids, kā uzzināt, vai tas ir labs vīns. Labam vīnam būs ilga pēcgarša.
- Pudeles, uz kuru etiķetes ir dzīvnieki, sauc par “Critter Wine”.
- Sievietes ir vairāk tendētas uz vīna iedarbību nekā vīrieši. Daļēji tas ir tāpēc, ka viņiem kuņģa apvalkā ir mazāk enzīmu, kas nepieciešami, lai vienkārši sadalītu alkoholu.
- Lai iegūtu tādu pašu daudzumu antioksidantu, kā vīnā, vajadzēs izdzert 20 glāzes ābolu sulas vai septiņas glāzes apelsīnu sulas.
- Parasti sarkanais vīns tiek pasniegts kopā ar sarkano gaļu. Baltvīnu pasniedz ar vistu un zivīm. Ja vēlies apvienot vīnu ar desertu, malko saldo vīnu.
- Teiciens “Priekāi” nāk no senās Grieķijas. Vakariņu saimnieks malkoja pirmo malku, lai pārliecinātu savus viesus, ka vīns nav saindēts.
- Pasaulē vecākā vīna pudele tika atrasta netālu no Speyer pilsētas, Vācijā. Tas datēts pirms 325. gada p.m.ē. un ir izstādīts pilsētas vēsturiskajā muzejā.
- Ja vīrs agrīnā romiešu laikā pieķēra savu sievu dzeram vīnu, viņam bija tiesības viņu nogalināt. Sievietēm bija aizliegts dzert vīnu.
- Hipokrāts (ap 460. gadu – ap 370. gadu pirms mūsu ēras), kas pazīstams arī kā ‘zāļu tēvs’, daudzos savos pierakstītajos līdzekļos lietoja vīnu. Viņš to izmantoja zemākas temperatūras gadījumā un kā vispārēju antiseptisku līdzekli. Tas bija līdzeklis, ko viņš bieži lietoja slimojošajiem pacientiem.
Vīni Latvijā
Mazās un lielās ģimenes darītavās top vīns no pašmāju augļiem un ogām – āboliem, aronijām, upenēm, rabarberiem, cidonijām, avenēm, pīlādžiem… Atradīsi arī Latvijā audzētu vīnogu vīnu.
- “Abavas” vīna darītavas saimnieki vasarā “Abavas” Vīnotavā ciemiņiem izrāda vīnogu dārzu, stāsta par vīna darināšanu un cienā ar sezonas vīniem un stiprajiem dzērieniem.
- Vīna degustācija iespējama nelielā ražotnē “Durbes veltes”, kur piedāvājumā ir arī eksotisks dzēriens – pieneņu ziedu vīns.
- Līgatnes vīna darītava aicina baudīt augļu un ogu mājas vīnus omulīgā un romantiskā atmosfērā smilšakmens alā – Lustūža klints pagrabā.
- Vīna darītavas “Zilver” saimnieks piedāvā aplūkot mājīgo darītavu, baudīt vīnus un arī ko “štengrāku” – ābolu vīna destilātu. Varbūt veiksies nogaršot ko īpašu – lāceņu, ceriņu un pieneņu vīnu, kas top mazā apjomā.
- Libertu bērzu sulas un vīna pagrabā saimnieks pastāstīs, parādīs un ļaus degustēt visu, kas gatavots no bērzu sulām, arī vīnu un ko stiprāku.
- Vīna darītavā “Drubazas” Sabilē nogaršo Sabiles vīnogu vīnus. Sabiles Vīna kalns savulaik bija ierakstīts Ginesa Rekordu grāmatā kā vistālāk uz ziemeļiem esošais vīna dārzs, kur brīvā dabā aug vīnogas. Tagad gan šis gods ticis norvēģiem.
- Smiltenes sidra darītavā “Abuls”nogaršo rokām darinātu Latvijas ābolu sidru un priežu mežu ogu vīnu.
- Rankas Vīns, vīns bez sulfītiem un bez konservantiem. Pilnīgi dabīgs produkts Latvijas meža ogām.
Kur malkot gardu vīnus Latvijā, lasi rakstos Gozējos veikala skatlogā iekš Noble Wine un Via Vino vīna degustācijas.
